Rūdīta stikls patiesībā ir sava veida iepriekš sasprādzēts stikls. Lai uzlabotu stikla izturību, parasti tiek izmantotas ķīmiskās vai fizikālās metodes, lai veidotu spiedes stresu uz stikla virsmas. Kad stikls ir pakļauts ārējam spēkam, virsmas spriegums vispirms tiek nobīdīts, tādējādi uzlabojot nestspēju un uzlabojot paša stikla izturību. Vēja spiediens, aukstums un karstums, šoks utt.

1. Fiziskās rūdīšanas metode

Fiziskās rūdīšanas metodes princips ir uzsildīt stiklu līdz piemērotai temperatūrai un pēc tam ātri atdzesēt, izraisot stikla virsmas strauju saraušanos un radot spiedes stresu. Stikla vidējais slānis atdziest lēni, un ir par vēlu sarukt, tāpēc veidojas stiepes stress, kas padara stiklu lielāku izturību. Vispārīgi runājot, jo lielāks ir dzesēšanas stiprums, jo lielāka ir stikla izturība.

2. Ķīmiskās rūdīšanas metode

Ķīmiskās rūdīšanas metode attiecas uz rūdīšanas metodi, kas maina stikla virsmas sastāvu, izmantojot ķīmisku metodi, un palielina virsmas laminēšanas stresu, lai palielinātu stikla mehānisko izturību un termisko stabilitāti. Tā kā tas stiprina stiklu, izmantojot jonu apmaiņu, to sauc arī par jonu apmaiņas uzlabošanas metodi. Atkarībā no jonu apmaiņas veida un jonu apmaiņas temperatūras to var iedalīt jonu apmaiņas metodēs zem pārejas punkta un jonu apmaiņas metodēs virs pārejas punkta temperatūras.

Ķīmiskās uzlabošanas metodes princips ir mainīt stikla virsmas sastāvu atbilstoši jonu difūzijas mehānismam. Stikls ir iegremdēts augstas temperatūras izkausētā sālī noteiktā temperatūrā. Sārmu metāla jonus stiklā un sārmu metāla jonus izkausētajā sālī izraisa difūzija. Notiek savstarpēja apmaiņa, kā rezultātā rodas "izspiešanas" parādība, izraisot spiedes stresu uz stikla virsmas, tādējādi palielinot stikla izturību.